Izsalcis vilks: Latviešu tautas pasaka

 Reiz vilks bija ļoti izsalcis, tāpēc viņš izgāja meklēt savu barību. Kamēr viņš meklēja savu barību, viņš ieraudzīja lielu resnu kazu.

Viņš teica: "Kazas kungs, es esmu ļoti izsalcis, es gribu jūs apēst."

Kaza teica: “Bet kas tu esi? Ja tu gribi mani apēst, tad vispirms man vajadzētu zināt, kas tu esi.

“Es esmu vilks, ļoti izsalcis vilks. Es gribu tevi ēst."

Kaza teica: "Nē, tu neesi vilks, tu esi suns."

Vilks teica: "Nē, es neesmu suns, es esmu vilks, un es gribu tevi apēst."

Kaza teica: "Labi, ja tu esi vilks, es ļaušu tev mani apēst." Jūs stāvat tā kalna pakājē ar plaši atvērtu muti. Es skrienu lejā no kalna un ielekšu tev mutē.

Vilks nokāpa no kalna un piecēlās un atvēra muti. Turpretim kaza uzkāpa kalnā un skrēja no turienes lejā, cik ātri vien spēja.

Viņš bija nolaidis ragus, tāpēc, saskrienoties ar vilku, vilks nokrita un viņš pats aizbēga.

Vilks pamodās un sāka domāt – “Es nedomāju, ka esmu izsalcis pēc šīs kazas. Man jādodas kaut kur citur pēc sava laupījuma. Tāpēc viņš devās meklēt citu upuri. Tad viņš ieraudzīja zirgu.

Viņš teica: "Zirga kungs, es esmu ļoti izsalcis, es jūs apēdīšu."

Zirgs sacīja: “Bet kas tu esi? Pirms tu mani ēd, es gribētu zināt, kas tu esi?

Vilks teica: "Es esmu vilks."

Zirgs teica: "Nē, tu man nešķiet vilks, bet gan suns."

"Nē, es neesmu suns, es esmu vilks un es tevi ēdīšu, jo esmu ļoti izsalcis."

Zirgs teica: "Labi." Ja tu esi vilks, es ļaušu tev mani apēst. Bet es esmu ļoti tieva. Tu sāc mani ēst no manas astes. Kamēr tu mani ēdīsi, es turpināšu ēst zāli, lai kļūtu resna.

Tā vilks gāja pēc zirga, lai apēstu tam asti. Viņš tikko bija atvēris muti, lai iekostu pirmo kumosu, kad zirgs viņam ar pakaļkājām iesita pa muti.

Nabaga vilks turpināja ripot no kalna. Kad viņš sasniedza leju, viņš piecēlās un sāka domāt – “Es nedomāju, ka esmu izsalcis pēc šī zirga. Man jādodas kaut kur citur medībās.

Tāpēc viņš atkal devās ceļā, lai atrastu citu upuri. Ejot tālāk viņš ieraudzīja cūku. Viņš teica: "Cūka kungs, es jūs apēdīšu, jo esmu ļoti izsalcis."

Cūka teica: “Bet kas tu esi? Pirms tu mani ēd, es gribētu zināt, kas tu esi?

Vilks teica: "Es esmu vilks."

Cūka teica: "Nē, tu neesi vilks, tu esi suns."

Vilks teica: "Nē, es neesmu suns, es esmu izsalcis vilks un es tevi apēdīšu."

Cūka teica: "Labi." Ja tu esi vilks, es ļaušu tev mani apēst. Bet vispirms es gribētu likt tev braukt man virsū un tad tu vari mani apēst. Nāc apsēdies pie manis. ”

Vilks nekad iepriekš nebija jājis ar cūku, tāpēc viņš domāja, ka ar to jāt būtu ļoti jautri. Vilks uzreiz uzlēca cūkai mugurā un apsēdās.

Kuilis paskrēja zem žoga ar vilku uz muguras. Vilks sadūrās ar sētu un nokrita uz muguras.

Tieši tobrīd tur ieradās pilsētas suņi. Vilks teica: “Es nedomāju, ka esmu izsalcis pēc šīs cūkas. Paskatieties visi, es neesmu suns, es esmu vilks, viņi galu galā ir suņi.

To sakot, vilks aizbēga un suņi viņam sekoja. Nabaga izsalcis vilks.